Kaļķi ir viens no agrākajiem cilvēces izmantotajiem cementēšanas materiāliem. Senie grieķi to izmantoja celtniecībā jau 8. gadsimtā pirms mūsu ēras, un Ķīna sāka to izmantot 7. gadsimtā pirms mūsu ēras. Daudzi labi-saglabājušies senie sienu gleznojumi un noblietēti{5}}zemes pamati parāda kaļķa izmantošanu. Cits piemērs ir Lielā Cjiņas mūra celtniecība.
Ķīna ir viena no pirmajām valstīm, kas ražo un izmanto kaļķi. Arheoloģiskie pierādījumi liecina, ka daudzās Longshan perioda kultūras vietās Dzeltenās upes baseinā (aptuveni 2800.-2300.g.pmē.) ir atrastas gludas un cietas sienas un grīdas, kas apmestas ar kaļķi. C-14 datējums norāda, ka Longshan perioda vietās izmantotais kaļķis tika mākslīgi kalcinēts.
Attīstoties mūsdienu rūpniecībai, kaļķi ir ne tikai primārais materiāls inženierbūvei, bet arī ir atraduši dažādus lietojumus daudzās jaunās rūpniecības nozarēs. Lielos daudzumos kaļķi izmanto metalurģijā, stikla ražošanā, sārmu un cukura ražošanā, papīra ražošanā, ādas miecēšanā, kalcija karbīdā un organiskajās ķimikālijās, karbonizētajos ķieģeļos, karbonizētajos dēļos, kā arī augsnes uzlabošanā, ūdens attīrīšanā un gāzu attīrīšanā.
